Kas mums kā cilvēkiem kaitina braucot autobusā. «Sabiedriskajā kāda sieviete iebakstīja man sānā par to, ka es runāju pa telefonu,» — internetā sūdzējās kāda meitene. Tagad braucot pati 2x nedēļā emu dzirdējusi un redzējusi tik daudz
Toreiz mani ļoti pārsteidza, cik daudz cilvēku bija gatavi atbalstīt šo situāciju un attaisnot viņas rīcību. Tāpēc, ka visi ir noguruši no telefona sarunām sabiedriskajā transportā.
«Besī. Ļoti. Viena lieta, ja tiešām ir kas steidzams, bet tad tas ir burtiski divi vārdi — un cilvēks noliek klausuli. Bet ir tādi pasažieri, kas visā autobusā pilnā balsī vienkārši pļāpā bez gala, un no sarunas ir skaidrs, ka nekas steidzams tas nav, vienkārši viņiem ir garlaicīgi un uz apkārtējiem nospļauties. Skaudīgi apskaužu japāņus, viņiem transportā aizliegts runāt pa telefonu; turpat karājas attēli ar pārsvītrotu telefona klausuli. Un viņi malači, tas ir pareizi. Jo cieņa pret svešu personisko telpu nav tikai par to, ka nedrīkst grūstīties; iedarbība var būt arī skaļu skaņu veidā.»
Es arī esmu nogurusi no sarunām. Protams, ne no visām: ja cilvēki runā mierīgā balsī, viņu saruna uztveras kā radio un pārvēršas fonā, kas nevienu netraucē. Bet, ja kāds bļauj, turklāt vēl paceļ tādas tēmas, no kurām gribas sarkt… Nu ne visiem ir interesantas svešas dzīves privātās detaļas. Ar to es domāju «personiskas». Kā mēdz teikt, es negribu to zināt, kāpēc jūs darāt mani par situācijas dalībnieku?
Pavisam nesen ar mani bija līdzīgs gadījums
Man vajadzēja braukt vairāk nekā stundu ar autobusu. Aiz manis sēdēja divas cienījama vecuma sievietes, kuras, acīmredzot, sen nebija tikušās vai arī vienkārši bija pārāk runīgas. Vajadzēja jau satrūkties tajā brīdī, kad viņas kādam vīrietim palūdza samainīties ar vienu no viņām vietām. Viņu vietas atradās pāri ejai, bet vīrietis laipni piekrita.
Vispārējā autobusa trokšņa fonā viņu saruna droši vien nepiesaistīja visa salona uzmanību. Bet apkārtējie divu pasažieru kaimiņi neviļus tika iesaistīti kā negribīgi klausītāji. Man vispār bija dzirdams katrs vārds, lai gan es nemaz neklausījos. Sarunas bija sadzīviskas:
— Vai dzirdēji, Anita izšķīrusies?
Oktobris būs netipisks un pilns ar sliktiem pārsteigumiem: sinoptiķi paziņo, kam gatavoties
— Tiešām?
— Nu ko tad no viņas gaidīt, viņai trīs bērni un tas jau trešais vīrs. Dzīvokli savu notrallināja, ar kaut ko nepareizo saistījās, tagad dzīvo īrētajos. Cik reižu es viņai teicu: «Ko tu dari?!». Bet viņa visu laiku pa mākoņiem lidinās.
— Un ar ko tad saistījās?
— Tu nezini? Tagad pastāstīšu…
Visu sarunas saturu es neatstāstīšu, jā, un arī neatcerējos. Atzīmēšu tikai, ka stāstītāja runāja skaļi, raitā valodā un ar emocijām. Pievienojiet vēl to, ka viņai ik pa 15 minūtēm kāds zvanīja, un tie bija dažādi cilvēki, spriežot pēc vārdiem. Katram viņa centās paskaidrot, kur viņa brauc, kāpēc brauc un kur tieši tagad atrodas. Un tā kā ceļā sakari nepārtraukti pazuda, sarunas pārvērtās par saucienu pārbaudēm:
— Valdi, tu mani dzirdi? A? Nedzirdu tevi!!! Es braucu!!! BRAUCU!!! Tu esi šeit?!
Pēc kā saruna dabiskā ceļā beidzās un atgriezās pie kārtējās svešās Anitas netīrās veļas apspriešanas. Es jau simto reizi novēlēju pacietību stāsta varonei, jo no sarunas izrietēja, ka pasažiere viņai ir radiniece. Ceru, ka ne īstā radiniece. Jo visādi gadās…
Vienā brīdī es neizturēju un izvilku austiņas. Lai gan parasti cenšos tās nelietot, ja vajag taupīt telefona bateriju vai garastāvoklis nav piemērots. Toreiz sakrita abi punkti, bet citas izejas nebija. Audzināt pieaugušus svešus cilvēkus es neņemos. Kā izrādās, līdzīgās situācijās ne reizi vien nonākuši arī mani lasītāji. Lūk, viņu stāsti, smieklīgi un ne tik ļoti:
“Kāda reizē es braucu reģionālajā autobusā, līdz manam galapunktam bija 45 minūtes. Visu šo laiku sieviete pēdējā sēdeklī pa telefonu stāstīja savai lauku kaimiņienei–draudzenei, ka bijusi pie meitas, meita pati nevarējusi dzemdēt un ko viņai tur darīja. Viss autobuss klusu klausījās visās grūtniecības, dzemdību detaļās. Tas bija vienkārši..traki.”
Es pateicu sievietei: «Kā tā var nemīlēt savu meitu, lai stāstītu tik privātas viņas detaļas?». Viņa tik ļoti izbrīnījās: «Un kas tur tāds?». Tagad visi 45 pasažieri, ieskaitot bērnus, zina cilvēka detaļas un tā sekas, kā arī — kā un kad pēc tā var.
«Es reiz braucu autobusā (minūtes 50), un aiz manis divas meitenes visu maršrutu apsprieda kosmētiku, pasniedzējus, kursabiedrus, kaimiņienes… Kāds svešs puisis, izkāpjot, pateicās viņām jokojot par interesanto informāciju. Autobusā atskanēja smiekli. Pēc tam meitenes sēdēja klusu.»
Vēl interesanti stāsti no dzirdētā – nākamajā lapā
Turpinājumu lasi otrajā lapā
